Nīderlandē pirmo pensiju pakāpi izmanto 90 procenti no strādājošajiem, bet otro – vairāk kā puse strādājošo

Pagaidu darbā iekārtošanas aģentūru darbinieki arī piedalās II pensiju fonda pakāpē. „Fondam, kurš pārstāv cilvēka intereses, darba devēji maksā 8 procentus no cilvēka atalgojuma, bet darbiniekam tiek 4 procenti, kopā – 12 procenti“, – apgalvo „Robin“ vadītājs S. Naumčiks.

„Un otrajā pensiju pakāpē piedalījušies holandieši, saņēmuši pietiekamas izmaksas, var sev atļaut nedaudz paceļot, nopirkt neikdienišķus pirkumus. Viņi garantē labu iztiku. Pensijas vecuma cilvēki neaudzina bērnus un viņiem nav pastāvīgu lielu izdevumu, tādēļ viņiem pietiek ar mazāku summu iztikai un paliek vairāk līdzekļu brīvajam laikam”, – saka A. van Zutphen.

2 procenti vai 6 procenti

LBTI prezidents Ž. Šilens apgalvo, ka paļauties uz vienīgo iztikas avotu – valsts pensiju – ir ne vien naivi, bet arī bīstami.

Viņaprāt, galvenā II pensiju pakāpes problēma – pārāk niecīga summu, kuru atļauts pārvest pensiju fondiem.

„Ja saņemat 900 eiro “uz rokas” un izvēlējāties 2 procentus krāpt pensiju fondā, tad 40 gadu laikā sociālajai apdrošināšanai pārvedīsit 132 tūkstošus, bet savam pensiju fondam – 11 tūkstošus eiro. Ja būsit izvēlējušies tā saucamo “2+2+2” sistēmu – sakrāsit aptuveni 30 tūkstošus eiro. Bet tas ir nedaudz, salīdzinot ar 130 tūkstošiem, kurus samaksājat par valsts pensiju”, – uzsver Ž. Šilens.

Lietuvā strādājoši var atvilkt no sociālās apdrošināšanas 2 procentus, ja paši no atalgojuma samaksā 2 procentus. Tad valsts pieliek 2 procentus no vidējās algas.

“Tas ir nodokļu atvieglojums, kad daļu nodokļu tev atgriež, ja pats rūpējies par savām vecumdienām”, – saka T. Medaiskis.

Lai arī tiem, kuri piedalās šajā sistēmā, izmaksa būs lielāka, nekā to, kuri nepiedalās, taču tā ne pat mazliet nav pielīdzināma izmaksas daļai, kādu no profesionālajiem fondiem saņem holandieši.

Obligāti jāpalielina ienākumi

Lietuvā problēmas rada arī nelielais krājsistēmas dalībnieku skaits.

“Kūtrā piedalīšanās 2% līmenī ir neracionāla. Valdība ir gatava to reformēt: lai katrs otrās pakāpes dalībnieks nolemj, vai viņam piedalīties pilnā apmērā vai atgriezties pie Sociālās apdrošināšanas. Kā to realizēt, ir āķīgs uzdevums, jo, vai ir dotas tiesiskas cerības par dalības apmēru, tiesību izmaksām vai līdzīgi?” – uzsver profesors T. Medaiskis.

Sarunu biedrs ir pārliecināts, ka, atstājot spēkā tagadējo pensiju fondu darbību, obligāti jāpalielina tajā piedalošos pilnā apmērā, t.i., to, kuri veido ne mazāku par 5-6% ienākumu nodokli, skaits.

„Tikai Lietuvā cilvēkiem ir izvēle, vai novirzīt naudu uz II pakāpes pensiju fondu vai nē. Holandē šāda iespēja netiek izsvērta. Visiem, kuri var piedalīties sistēmā, ir jākrāj II pakāpē”, – apgalvo S. Naumčiks.

Panacejai jāsaka nē

„Protams, 6 procenti ir labāk, nekā 2 procenti, bet ne problēmu risināšanas panaceja. Kāds labums no tiem iekrājumiem senatnē, ja, jums aizejot pensijā, to, kuri pārdos investīciju produktus (vai pat zeltā vai dimantos investētos iekrājumus) būs daudz, bet to, kuri pirktu – maz, dimantus taču neēdīsit”, – uzsver T. Medaiskis.

Darba devējus var vēl vairāk iejūgt un iemaksu pacelt līdz 8 procentiem, kā Nīderlandē, bet viņi jau tāpat daudz investē pensiju sistēmā. Ja mēs lielāku daļu pārceļam uz fondiem, tad mazāk paliek sociālajai apdrošināšanai, tā cietīs tagadējās mūsu pensiju intereses.

„Tikai nevajag dzīvot ilūzijā, ka ar uzkrāšanas sistēmas starpniecību mēs varam atrisināt iedzīvotāju novecošanas dēļ radušās pensiju problēmas. Demogrāfiskā novecošana rada nopietnu izaicinājumu abām – gan tekošā finansējums, gan uzkrājuma sistēmai”- iespējamās sekas uzskaita profesors.

Akadēmiķis saskata iespējamo risinājumu – kopējās (bāzes) pensijas daļas finansējumu pārcelt uz valsts budžetu, jo šī daļa ir dalāmā, neatkarīga no iemaksām. Tad individuālā pensijas daļa būtu stingri saistīta ar maksājamajām iemaksām. Tās finansēšanu būtu iespējams vienādi sadalīt starp strādājošo un darba devēju, kā tas ir pierasts daudzās valstīs.

Taču daļu pensijai paredzēto līdzekļu atdodot krāšanai, ne maza daļa jāvelta veselības apdrošināšanai, kas garantētu slimību, invaliditātes izmaksas.

Pensionāri – Nīderlandes bagātnieki

Trešās pensiju pakāpes noteikumi ir gandrīz identiski gan Lietuvā, gan Nīderlandē – no noteiktās summas nav ar nodokļiem apliekamu atvieglojumu. Pensiju fondi par savu vadīšanu piemēro pietiekami lielas komisijas maksas: 1-2 procentus no samaksājamās summas.

Trešajā pakāpē piedalās vien daži procenti strādājošo holandiešu. Visvairāk tā tiek izmantota kā izlīdzinošais mehānisms.

„Piemēram, mans brālis jau 11 gadus dzīvo Lietuvā un nekrāja vecuma pensiju. Šo trūkumu viņš var kompensēt piedaloties ar nodokļiem neapliktajā trešajā pakāpē”, – saka A. van Zutphen.

Pagājušajā gadā tika publicēts pētījums, kurā tiek apgalvots, ka Nīderlandē vislabāk dzīvo un ir visbagātākie pensijas vecuma cilvēki.

„Varbūt viņi labi nopelnīja pagātnē. Taču vairāk ticams, ka viņi iegādājās mājas 70. vai 80. gados. Nekustamā īpašuma cenas no tā laika ir palielinājušās par 10 reizēm. Tie, kuri sagaidījuši pensiju, pārdod savas mājas, pārceļas uz mazāku mājokli un tā papildina savus esošos iekrājumus pensiju fondos”, – apgalvo A. van Zutphen.

Sarunu biedrs no Nīderlandes, tāpat kā 50 procenti visu holandiešu, labāk investē mājas iegādē, nekā III pensiju pakāpē.

“Katru gadu maksāju aizņēmumu. Kad sagaidīšu 60 gadu vecumu, māja piederēs man. Tas ir rezerves variants vecumdienām”, – saka A. van Zutphen.

„Mēs ar 0,5 procentiem par katru nostrādāto gadu par 4 reizēm zaudējam Nīderlandei (2 % par katru nostrādāto gadu) pirmajā pensiju pakāpē, bet otrajā pakāpē ar saviem 6 procentiem – par 2 reizēm. Mēs vecumdienām atliekam 10 procentus vai pat mazāk – tad ko šeit vēl cerēt! Holandē tiek piemērots noteikums: lai vecumdienās varētu solīdi dzīvot, jāatliek 30 procenti ienākumu”, – ar nožēlu saka “Robin” vadītājs S. Naumčiks.

Ž. Šilens strikti atcērt: „Ja mums rūp, kā garantēt sātīgu senatni, krāšana vecumdienām ir nevis jāaptur, bet jāpamudina. Pensionāri, kuriem vecumdienās būs divi, trīs vai pat četri ienākumu avoti, jutīsies nesalīdzināmi drošāk un solīdāk, nekā tagad”.

Visā Eiropā novecojošās sabiedrības izaicinājums liek valsts likumdevējiem lauzīt galvas un ieviest demogrāfisko problēmu risinājumus. Viņi attālina pensiju vecumu, mudina vecākus cilvēkus pēc iespējas ilgāk saglabāties aktīviem darba tirgū, investē jaunām ģimenēm ar bērniem labvēlīgos nosacījumos, veicina dzimstību, sieviešu uzņēmīgumu.

Taču, uzrunātie eksperti brīdina, ka šie līdzekļi Lietuvas pensijas sistēmas problēmas neatrisinās. Pēc viņu apgalvotā, neķeroties klāt mērķtiecīgai sistēmas pārkārtošanai, tagadējie trīsdesmitgadnieki nevarēs cerēt pat uz izmaksām, kuras tagad nolādē tagadējie pensionāri.