Neiespējamā misija: spīdoša karjera

No apkopējiem līdz konfekšu rūpnīcas personāla menedžeriem un ražošanas tehnologiem – tie ir tikai daži no lietuviešu sasniegumiem Nīderlandē pēdējo piecu gadu laikā. Pārsteidzoši, atšķirība redzama ne tikai ir ne tikai karjeras attīstībā, bet arī saderinātā pāra Jolantas un Jevgēnija acīs un iekšējā mierā, ko pāris izstaro.

Nīderlandē caur Īriju

Pametis Elektrēnu pilsētu pirms desmit gadiem, vēlāk studējis sociologa specialitātē Viļņas universitātē, Jevgēnijs, draugu stāstu iedrošināts, pieņēma uzaicinājumu doties uz Īriju. Tur viņš piecus gadus strādāja par datoru montieri. „Tā ir patīkama sajūta – spēt nodrošināt sev visu nepieciešamo bez stresa“ – par savu pirmo nopelnīto naudu Īrijā atceras Jevgēnijs.

Pēc pieciem gadiem prieks pagaisa, datoru montāžas rūpnīca aizvērās un Jevgēnijs atgriezās Lietuvā. Gadu viņš centās atrast savu vietu dzimtajā valstī, bet bez panākumiem. Tāpēc drauga ideja doties uz Nīderlandi ieinteresēja.
„Mani ļoti piesaistīja Rietumeiropa. Tam bija vairāki iemesli, bet galvenokārt tas bija mīlestības dēļ,“ – smaidot stāsta trīsdesmit piecus gadus vecais Jevgēnijs.

Dēļ mīlestības, dēļ darba

Netālu no Beļģijas robežas, mazā pilsētiņā atrodas Rosendal konfekšu ražotne „Lonka“, kas saveda kopā Jevgēniju Lapšinu un viņa septiņus gadu jaunāko mīļoto sievieti Jolantu Bauraiti.

No Elektrēniem nākušais pāris joko: abiem bija nepieciešams nonākt Īrijā, lai iepazītos un izšķirtos, un vēlāk Holandē, lai abi vairs nevarētu viens bez otra dzīvot.

Jolanta studēja Viļņas Mākslas akadēmijā, specializējoties keramikā, un devās uz Īriju kā apmaiņas studente, kur abi satikās. „Kad viņu ieraudzīju – viss notika uzreiz,“ – Jevgēnijs atceras.

Tomēr, Jevgēnijam bija jāatgriežas Lietuvā un draudzība pārtrūka. Dažus mēnešus vēlāk, autobusā no Viļņas uz Elektrēniem, viņi atkal satikās un kļuva pilnībā nešķirami.

Tiklīdz Jolanta ieguva keramiķa diplomu, viņa sakravāja savas mantas un devās taisnā ceļā uz Nīderlandi pie sava mīļotā. „Nebija ne laiks, ne iespēja sevi realizēt mākslā. Šeit es atbraucu strādāt. Mākslu esmu atstājusi kā hobiju,“ – ar atmiņām dalās Jolanta.

Iniciatīva – panākumu atslēga

„Sākumā jutos kā kosmosā – neko nepazinu, nesapratu, nezināju valodu, kultūru, mentalitāti,“ – pirmās dienas konfekšu ražotnē atceras Jolanta.

Jaunajā darba vietā meitene izrādīja iniciatīvu: cītīgi apguva valodu, veica uzdotos darbus pēc labākās sirdsapziņas, apkārtējos aplipināja ar savu pozitīvo attieksmi un labo garastāvokli. Tas palīdzēja Jolantai piesaistīt kolēģu uzmanību un drīz viņai tika piedāvāta atbildīgāka loma darbā. Lietuviešu meitenei tika dota iespēja veidot karjeru.

Uz vietas Jolanta nestāvēja – viņa trīs gadus studēja biznesa administrāciju Kauņas Tehnoloģiju Universitātē, bet laika trūkuma dēļ bija grūti izbraukāt uz Lietuvu katru mēnesi.

„Kādu dienu pie manis ieradās viens no menedžera asistentiem. Viņš man saka: Jolanta, varbūt Tu gribi palīdzēt darbā ar papīru kārtošanu?“ – tāds piedāvājums bija patīkams pārsteigums, emigrante atceras. Pus dienu vēlāk viņa jau uzsāka darbu rūpnīcas administrācijā.

Kad tuvojās Jolantas līguma beigas, viens no menedžeriem piedāvāja darbu pie viņa sievas, darbu  administrācijā. Tur Jolanta strādā jau divus gadus un neplāno pārtraukt. “Nākamgad uzņēmums plāno mani sūtīt uz apmācībām, lai varu vairāk apgūt un būt kvalificēta augstākām pozīcijām. Uzņēmums arī apmaksās visas apmācības,” meitene priecājas.

Darbs un spēles ar vārdnīcu

Jolanta atklāj: “Protams, man jābūt dažus soļus priekšā, jācenšas vairāk kā nīderlandiešiem. Mums nemitīgi jāspēj pārkāpt sev. Šie gadi bijuši grūti. Ir jārunā nīderlandiešu valodā ar klientiem, kad kaut ko nesaprotu, sēžu pie vārdnīcas. Tā nav viegla valoda.”

Centība, smags darbs un iniciatīva – tie ir Jevgēnija Lapšina panākumu atslēgas vārdi. “Es sāku fasēšanā. Darba devējs ievēroja manu pieredzi, potenciālu, spēju ātri mācīties, un manas uzcītības dēļ padarīja mani par līnijas operatoru. Biju atbildīgs par visu konfekšu ražošanas procesu. Tad man tika piedāvāt tehnologa darbu, runājām par iespējām paplašināt zināšanas un iegūt izglītību Nīderlandē.”

Jevgēnijs intensīvi apguva ne tikai valodu, bet arī sarežģītu ķīmiju un zinātni, kas saistīts ar konfekšu tehnoloģisko ražošanu, turklāt bez priekšzināšanām. Kā viņš pats joko, sociologa izglītība šai nozarē maz noderēja.

Šajā darbā gan Jevgēnijam izdevās strādāt neilgi, fabriku nopirka lielāks uzņēmums un viņam nācās atgriezties pie produkcijas līnijas operatora pienākumiem. Tomēr, lietuvietis nepadevās: “Es gaidu iespēju atgriezies tehnologa darbā, domāju par pārmaiņām. Man vēl ir jāatklāj, kādas iespējas un perspektīvas šai uzņēmumā ir.”

Motivējoša darba kultūra

Jevgēnijs saka: “Jūtu, ka esmu savā vietā. Esmu mierīgs gan par tagadni, gan nākotni. Esmu nosvērts, jo zinu, ka nepazudīšu. Holande deva man pašpārliecību.”

“Nīderlandē svarīgi ir cilvēki, darba devējs baidās pazaudēt pieredzējušu darbinieku. Lietuvā dominē cita pieeja – ja nebūs šis darbinieks, būs cits,” saka Jolanta. Studējot Viļņā, viņa strādāja apģērbu veikalā un bankā.

Nīderlandē uzņēmumiem ir svarīgi nodrošināt psiholoģiski mierīgu un labu darba atmosfēru. Tāpēc liela vērtība tiek piešķirta darbinieku vajadzībām, viņu savstarpējām attiecībām. Komunikācijā netiek uzsvērts darba statuss vai to atšķirība: darbinieki visi komunicē draudzīgi, vienalga vai apkopējs, vai direktors.

“Viņi saprot – veselīgs, draudzīgs kolektīvs un darba vide nodrošina efektīvāku darbu, tādējādi lielākus ienākumus. Viss tiek vērtēts caur ražīguma, efektivitātes prizmu,” saka Jevgēnijs.

Jolanta filozofiski piebilst: “Darba vidi vajag pieņemt tādu, kā tā ir, pat ja kaut kas šķiet neparasti. Ja būsi pozitīvs, tad viss apkārt arī būs pozitīvi.”

Pāris uzskata, ka nīderlandiešu darba devēji cenšas nodrošināt ideālus apstākļus, lai varētu iesakņoties, augt, veidot karjeru. Vienīgi, nepieciešams atbrīvoties no ierastās mentalitātes, kas liek konkurentus uzskatīt par draudu. “Daudzi sūdzas: visur ir slikti, Lietuvā slikti,” – stāsta Jevgēnijs – “Mazāk jāsūdzas. Es mīlu dzīvi, apkārtējo vidi, un mīlestība nāk atpakaļ.”