Latvietis Nīderlandē atrod savu ceļu

Kopš 2010.gada sākuma iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par 170 000 jeb 8%. Migrācijas dēļ Latvija zaudējusi 113 000 cilvēku, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – 57 000 iedzīvotāju. No 2,6 miljoniem toreiz esam noslīdējuši līdz 1,950 miljoniem pērnā gada beigās. Šajā laikā nav bijis neviena gada, kad iedzīvotāju skaits būtu audzis. Ernests Šulinsks, kurš jau 4 gadus, no 18 gadu vecuma, strādā ārvalstīs, apgalvo, ka tieši došanās uz ārvalstīm, astoņas nomainītas darba vietas, divas valstis, desmitiem satiktu sirsnīgu cilvēku, izaudzināja viņu par cilvēku un palīdzēja atrast darbu, kurš patīk. „Es jūtos laimīgs, bet Latvijā jūtos jaukāk“, – saka jaunietis, kurš maijā atgriežas dzimtajā zemē.

„Esmu lauku bērns. Kad vēlāk dzīvoju pilsētā, lauki nepameta mani. Man nav būtiski, kur dzīvot. Man svarīgi, lai uz galvas nelītu lietus, lai būtu gulta un viss. Man neko vairāk nevajag“, – apgalvo Ernests Šulinsks, kurš jau no bērna kājas pieradis pie dabas un saimniecības darbiem.

No neliela ciema cēlies, vēlāk beidzis Aizkraukles pilsētas profesionālo vidusskolu – ceļu būves un apkopes specialitātē. Pēc 3 mēnešu prakses nelielā uzņēmumā puisis parakstīja savu pirmo darba līgumu.

Jaunekļa sapņi nostiprināt un veidot dzīvi dzimtajā galā sabruka, kad pēc 9 mēnešu centīga ceļu būvnieka darba decembrī viņu palaisa neapmaksātā atvaļinājumā līdz pat martam.

„Skaidri un gaiši pateicu, ka rakstīšu iesniegumu, lai mani atlaiž no darba. Mans tiešais priekšnieks jautāja: „Tad kāpēc gribi iet prom? Kas nepatīk?“. Atbildēju „Pamēģiniet Jūs 3 mēnešus būt bez darba, bez algas, īrējamā dzīvoklī, tad paskatīsimies, ko Jūs darītu?!““ – emocionāli klāsta jaunietis, kurš pieradis par sevi pacīnīties.

„Es, tāpat kā visi jauni cilvēki, vēlos sasniegt pēc iespējas vairāk, nopelnīt un izveidot sev dzīvi“, – apgalvo E. Šulinsks, runājot par lēmumu doties strādāt uz ārvalstīm. Viņu pamudināja arī brāļi un māsas, kuri ieteica savam brālim pastarītim pamēģināt patstāvīgu dzīvi citā valstī, bez vecāku palīdzības.

Smagais sākums starp narcisēm

„Tad sākās mani ceļojumi uz citu pasauli – uz ārvalstīm“, – sava darba sākumu ārvalstīs atceras E. Šulinsks.

Puisim brālis ieteica doties uz Angliju plūkt narcises. Dienvidanglijā viņš 2,5 mēnešus, no rītausmas līdz tumsai, saliecis muguru, plūca ziedus. Beidzoties narcišu plūkšanas sezonai dienvidos, viņš pārcēlās uz Skotiju pie Albrukas.

„Kopumā man Anglijā bija grūti – pirmo reizi citā valstī, ne vienmēr saproti, ko tev saka, neproti vēl labi runāt“, – pirmos izaicinājumus ārvalstīs atceras E. Šulinsks, – „Man ne visai patika pats darbs. Neatkarīgi no tā, vai līst, vai snieg – visu dienu plūc ziedus, liec kastītēs, nes nodot un atkal plūc“.

Par 17 pieplūktu ziedu kastītēm darba devējs jauneklim maksāja 100 svarus dienā. Reizēm viņam izdevās nopelnīt 120 vai 130 svarus dienas laikā. Strādāja viņš katru dienu, bet brīvdienas sagaidīja tikai tādā gadījumā, ja ziedi vēl nebija paaugušies.

Nogurums un muguras sāpes, kā saka jaunietis, bija tikai ziediņi.

„Negatīvākā lieta bija, ka narcises pastāvīgi apsmidzināja ar ķimikālijām. Plūc ziedus vienā laukā un redzi, kā apsmidzina citu lauku. Nākamajā dienā ej plūkt ziedus tajā laukā“, – atceras E. Šulinsks.

Pēc puiša stāstītā, daudziem, kuri strādāja narcišu laukos, šie izsmidzinātie preparāti izraisīja alerģiskas reakcijas: „Ja drēbes kļuva slapjas un ķimikālijas iesūcās līdz ādai, tad pat nodedzināja ādu. Manam brālim sāka nolobīties āda, brūces sāka strutot un asiņot. Citiem bija sejas ādas apsārtumi, sapampa rokas un acis, it kā bites būtu iedzēlušas“.

Tikai darbs bez dzīves

E. Šulinskam no šīm ķimikālijām vienu reizi bija izsitumi, taču puisis pēc narcišu plūkšanas sezonas nolēma doties uz Bostonu (Anglijā). Tur, ar darbiekārtošanas aģentūras starpniecību, sameklēja pozīciju pārtikas apstrādes fabrikā.

Jauneklis strādāja pa 12 stundām dienā 6 dienas nedēļā.

„No 7 rītā līdz 8 vakarā stāvi uz kājām. Tāpat kā plūcot narcises, arī šeit dzīvi neredzēju. Kad vajadzēja smalcināt dārzeņus – tas vēl bija tāds vieglāks darbs, bet, kad strādāju pie pakošanas konveijera – tad pēc tādas dienas neko vairs negribējās“, – apgalvo E. Šulinsks.

Bez darba un pajumtes svešā valstī

E. Šulinskam skolas laiku draugs piedāvāja doties uz Nīderlandi, pie lauksaimnieka vākt sparģeļus. Taču, ierodoties, puisis uzzināja, ka vākšanas sezona jau beigusies un jauni darbinieki netiek meklēti.

Puisis svešā valstī palika bez darba, pajumtes un naudas. Taču draugs ieteica vērsties latviešu darbiekārtošanas aģentūrā, kura piedāvā darba iespējas Nīderlandē. „Robin“ pārstāvis sazinājās tajā pašā dienā, bet jau pēc dažām dienām E. Šulinsks apmetās Nijmegen pilsētā un izmēģināja savus spēkus loģistikas noliktavā.

Puisim, ierodoties jūras konteinerim ar 2000-3000 kastēm, bija tās jāsakrauj uz paletēm, jāaptin ar aizsargplēvi un jāaizved uz norādīto vietu. Mēneša laikā viņš nopelnīja aptuveni 1400-1500 eiro, bet, atrēķinot nodokļus un nomu, viņam palika aptuveni 1200 eiro.

„Mūsu darba vadītājs bija latvieti Viņam beidzot darbu, ieņēmu viņa amatu – strādāju par uzraugu. Taču, sāka aizkavēties alga – strādāju par pieciem cilvēkiem, bet saņēmu mazāk, nekā man padotie cilvēki. Kāpēc? Nezinu, ja būtu iedziļinājies – būtu sajucis prātā“,  – saka E. Šulinsks.

No traktorista līdz jumiķim

Ar citas aģentūras starpniecību atradu traktorista darbu Bergamo pilsētā.

Pirmajā dienā bija jāiedarbina traktoriņš, jāiztīra un jāizved mēsli, jāatved salmi. Visas dienas laikā ar traktoriņu strādāju 2-3 stundas. Atlikušajā laikā staigāju pa stūriem. Tad parādījās norādījumi: „Ej tur – izslauki, tur to – padod“. Man bija citādāks viedoklis par to, kā jānorit darbam, tāpēc, ieraugot to šādu, man tas ne visai patika“, – saka E. Šulinsks, kura traktorista karjera bija īsa.

Tā kā lietuvietis nebaidās no augstuma, viņam itin drīz tika piedāvāts darbs uz jumtiem. Puisis tika pārliecināts, ka atalgojums šajā darbā būs augstāks, nekā loģistikas noliktavā.

E. Šulinsks smejas atceroties, ka pēc darba nedēļas saņēma 250 eiro algu un vēl no tās nācās samaksāt kempingam pa 10 eiro par katru nakti, kurā viņš bija izmitināts. Viņam palika 180 eiro pārtikai un visām citām vajadzībām.

Neizturējis, puisis mēģināja skaidroties, kādēļ nesaņem solīto augstāku par 1200 eiro atalgojumu. Viņam tika izskaidrots, ka tik paliek atrēķinot nodokļus, kā arī, saskaņā ar Nīderlandes likumiem, pielāgojot koeficientu joniešiem jaunākiem par 21 gada vecumu. Sarunu biedrs teic, ka viņam neatlika nekas cits kā vien atmest ar roku un meklēt labāku darbu.

Darbs, kurš izraisīja prieku

„Viens lietuvietis ieteica uzrakstīt aģentūrai “Robin”. Pēc neilga laika tiku pārcelts uz loģistikas uzņēmumu Amsterdamā”, – saka E. Šulinsks

Sākumā puisis šķiroja kastes, bet drīz vien viņu norīkoja ekspedīcijas nakts maiņā. Pulksten 22:00 tapa skaidrs, uz kādām vietām jāvāc un jāskenē preces. Ierodoties kravas automašīnām, nepieciešamās kastes nācās salikt uz norādītajām paletēm.

„Sākumā darbs šķita kā brišana pa mežu – ieej un neko neredzi. Ļoti liela atbildība, jo, ja vien ne tur noliec preci – sākas nepatikšanas. Nepamani, ka preces paredzētas vairākām tā paša uzņēmuma apakšnodaļām ar dažādām adresēm, samet vienā vietā – nepatikšanas klāt! Zvana neapmierināts pasūtītājs un klāsta, ka tādas preces nepasūtīja. Ja sāc ļoti bieži kļūdīties – neviens tevi tur nepatur”, – apgalvo E. Šulinsks.

Maiņu vadītājiem atliek paskatīties, kas un cikos preces skanēja, tā vainīgais, kurš radījis sajukumu pasūtījumos, ātri tiek noskaidrots.

„Jābūt ātriem apgriezieniem. Bet nemēdz būtu tādu gadījumu, kad nepaspēj. Ja pamana, ka esi aizkavējies – atnāk palīdzēt, tev neprasot”, – saka 22 gadus vecais jaunietis, kurš apkalpo 60 līnijas. Vienas nakts laikā cilvēks apkalpo līdz 300 konteineriem un norādīto uzdevumu jāpaspēj izpildīt līdz plkst. 03:00 naktī.

Pēc aptuvenu nedēļas E. Šulinskam tika uzticēts pašam savākt sava maršruta preces. Viņam īpaši patīk darbā atļautā patstāvība: „Brauc ar tādu mašīniņu, sakomplektē preces, strādā ar „skeneri“ (autora piezīme – preču nolasīšanas aparāts), esi pats sev boss, neviens tevi nedzenā“.

„Agrāk pieļāvu kļūdas, bet intensīvi mācījos un tagad „team leader’i“ (no angļu val. – komandas vadītāji) ir gana apmierināti ar manu darbu. Šo darbu nevēlētos mainīt ne pret vienu citu“, – stingri nosaka savu ceļu atradušais latvietis.

Holandieši pie sirds

„Salīdzinot angļu un holandiešu komunikācijas kultūru, tad man pie sirds vairāk ir holandieši, jo viņi ir laimīgāki un pieklājīgāki cilvēki“, – saka E. Šulinsks.
Viņš atceras, kā, ieradoties Anglijā strādāt dārzeņu pārstrādes fabrikā par mašīnu operatoru, maiņas priekšnieks viņu aizsūtīja tīrīt grīdas. Tādu lēmumu viņš pieņēma paraudzījies uz jaunieti un viņa uzvārdu.

E. Šulinskam nācās pacīnīties par tiesībām strādāt  pozīcijā, kas norādīta darba līgumā: „Sacīju, ka ierados strādāt nevis par apkopēju, bet tur, kur tagad stāvu!“ – ar karsti izlietajām emocijām pietika, lai vadītājs pārdomātu.

Pilnīgi pretēju situāciju puisis atceras, kad, ieradies Nīderlandē, sadūrās ar holandiešu skatījumu uz atbraucēju: „Ja tu aktīvi strādā un vēlies darbu, tad tev viņi palīdzēs, cik vien spēs, sniegs visu informāciju un komunicēs, kā ar labāko draugu“.

E. Šulinskam iespaidu atstāja, kad vienu rītu, braucot ar velosipēdu uz darbu, viņš paslīdēja un nokrita. Līdzās riteņbraucēju celiņam ar auto braukušais holandietis uzreiz apstājās, steidza pie nokritušā jaunieša, lai noskaidrotu, vai viss kārtībā un palīdzēja piecelties.

„Nu, nedaudz sāpēja, bet jutos laimīgs, ka manis dēļ kāds apstājās un steidza palīdzēt. Tādēļ man šeit ir omulīgi būt“, – apgalvo sarunu biedrs.

Pārsteidzošā holandiešu darba kultūra

Puisi pārsteidza, ka Nīderlandē pat maiņas vadītāji neuzvedas kā stereotipi priekšnieki – viņi strādā vairāk par parastiem loģistikas noliktavas darbiniekiem un uzņemas daudz vairāk atbildības, bet, ne komunicējot, ne sadalot uzdevumus, neakcentē hierarhiju.

Sarunas laikā, it kā savus vārdus apstiprinot, E. Šulinsks sasveicinās ar satikto „Sligro“ ģenerālpriekšnieku, atbild uz dažiem jautājumiem par savu nedēļas nogali un novēl viens otram veiksmīgu dienu.

„Mūsu direktors mūs vienmēr sagaida no rīta, nāk ar mums kopā pusdienot, roku paspiež. Viņš vienkārši un nepastarpināti  komunicē ar visiem darbiniekiem, vēlas pazīt un saprast cilvēkus. Tādēļ arī tu ierodies darbā ar smaidu, neķer kreņķi par lietām, jo zini, ka apkārtējie būs pretimnākoši“, – latvietis neslēpj sajūsmu par komunikācijas kultūru darbā.
Puisis izbrīnīts atceras, ka, stumjot preces, tās nejauši aizķēra un uz zemes nogāzās kastes ar alkoholiskajiem dzērieniem, rasoliem. Lietuvietis bija pārliecināts, ka viņu atlaidīs no darba. Taču, vadītājs, ieradies painteresēties, kas notika, palūdza visu satīrīt un deva padomu nepārdzīvot par tādiem negadījumiem, jo visas preces ir apdrošinātas.
„Kā es saku – „Sligro“ ir viena ģimene – visi ir kā brāļi, māsas, mammas, tēvoči, brālēni. Tādēļ arī darba dienas aizrit ātri – pastrādājam, apstājamies parunāties, pajokojam, reizēm sastrādājam kādu nejēdzību, izlabojam to un turpinām draudzīgi strādāt. Strādāju un par dzīvi nesūdzos“, – smej E. Šulinsks.

Pieredze ārvalstīs ir norūdījusi

Četru gadu laikā, dzīvojot ārvalstīs, puisis pilnveidojis savas angļu valodas zināšanas, ieguvis komunikācijas pieredzi, vadīšanas iemaņas, iemācījies uzņemties atbildību, saticis daudz brīnišķīgu cilvēku. Šīs pieredzes ļāvušas izveidot citādāku skatījumu uz dzīvi, darbu, savstarpējām attiecibām, komunicēšanu, tuvāk iepazīties ar citu valstu kultūru.

„Kad ierados Holandē, tuvumā nebija neviena lietuvieša. Riskēju – jauna vieta, jauni cilvēki, sarunāties varēju vien angļu valodā. Nācās samierināties ar esošo situāciju un pieņemt, ka viss būs labi. Sadūšojos un tagad jau jūtos gandrīz kā mājās“, – saka E. Šulinsks.

Latvijā omulīgāk

Latvijā puisis vienmēr atgriežas ar prieku un dara to vismaz reizi pusgadā. Taču atzīst, ka visgrūtāk ir paziņot vecākiem un tuviniekiem, ka atkal dosies uz Nīderlandi strādāt.

„Redzi tēta un mammas sejā tādas skumjas: „Atkal, tevi, dēls, satiksim vēl ne tik drīz“. Apjaušot šīs skumjas, kad jābrauc prom – man sāp sirds“, – apgalvo E. Šulinsks.

Puisis nolēma, ka pietiks dzīvot starp divām pasaulēm – jūnijā pakos čemodānus, lai dotos mājās. „Atpūtīšos no darba, visādas pīpināšanas, mašīnu dūkšanas, nokārtošu autovadītāja apliecības eksāmenu un mēģināšu meklēt darbu loģistikas uzņēmumā, jo man Latvijā dzīvot ir omulīgāk“ – puisis klāsta savus plānus.

Jaukumu dzimtajai zemei piešķir ari Latvijā palicis sirdij sevišķi mīļš cilvēks. Lai arī meitenes vārdu sarunu biedrs nevēlējās atklāt, tomēr atklāja, ka Nīderlandē viņam bez viņas ir ļoti vientuļi.

Latvieši ir īpaši patstāvīgi

Darbiekārtošanas aģentūra „Robin“, kura piedāvā darbu Nīderlandē un Vācijā, darbinieku atlases nodaļas vadītājs Ričards Tenene apgalvo, ka, pārskatot pēdējo 200 personu reģistrācijas – aptuveni 25 procentus no interesentiem veidu jaunieši no 18 līdz 22 gadu vecumam.

„Pēc mūsu statistikas datiem, jaunieši, kuri strādā Nīderlandē, 1,5 gada laikā vidēji nomaina 3-4 uzņēmumus un tajos nostrādā pa 5-6 mēnešiem. Tajā laikā viņi atrod jomu un pozīciju, kurā viņiem patīk strādāt un aptuveni 30 procenti vēlāk atkal vēršas pie mums, mērķtiecīgi meklējot attiecīgo pozīciju.“ – apgalvo R. Tenene.

Pašlaik vērojama sevišķi liela jauniešu ieinteresētība par darbiem loģistikas centros. Tajos jauniešiem 21 gada vecumā iespējams nopelnīt ap 1100 eiro, neatrēķinot izdevumus mājvietas apmaksai. Jaunieši sevišķi piesaista fakts, ka loģistikas darbiem nav raksturīga monotonija.

Balstoties uz 10 gadu darbiekārtošanas aģentūras Nīderlandē pieredzi, speciālisti novēro, ka dienvidu valstīs, kā Rumānija, Portugāle, jaunieši attīstās vēlāk un piepelnīties uz ārvalstīm dodas tikai sasniedzot 25 – 26 gadu vecumu. Latvieši un Lietuvieši jau no 18 gadu vecuma izmēģina savus spēkus ārvalstīs.

„Esam novērojuši, ka, devušies strādāt, jaunieši ir patstāvīgāki – paši meklē problēmu risinājumus, atrod nepieciešamo informāciju, nesēž un negaida, kad viņus kāds aizvedīs uz darbu, ja ir sabojājusies mašīna.“ – apgalvo R. Tenene, kurš saņem sevišķi daudz pozitīvu atsauksmju par strādājošajiem jauniešiem no Latvijas.

Taču, speciālists brīdina – vēloties kāpt pa karjeras kāpnēm Nīderlandē, būtu jāsāk mācīties holandiešu valoda. Ar angļu valodu būs gana tiem, kuri vēlas vadīt nelielas darbinieku grupiņas.

„Es esmu optimists – kas būs, tas būs. Ja nedabūšu darbu vienā loģistikas uzņēmumā, meklēšu citā, ja tur neizdosies, braukšu vēl citur un viss.“ – apgalvo E. Šulinsks, kurš tieši loģistikas jomā ir atradis sev sirdij tuvu darbu, no kura nevēlas atteikties. Viņš tic, ka viņa iegūtā pieredze Nīderlandes loģistikas centrā palīdzēs pilnveidot darba procesus Latvijas uzņēmumā, kurā viņam izdosies atrast darbu.